Līdz ar Miķeļiem latviešu tradicionālajā kalendārā sākas rudens tumšākais posms, ko daudzviet saistīja ar veļu laiku. Tas bija laiks, kad pieminēja aizgājušos, noteiktās dienās rīkoja veļu mielastus un ievēroja dažādus ticējumus par darbiem un uzvedību. Taču veļu laika sākums, ilgums un paražas dažādos Latvijas novados nebija vienādas.
Autors: Tava-pasaule.lv redakcija
Kad sākas veļu laiks?
Visbiežāk veļu laika sākumu saista ar Miķeļiem – 29. septembri. Tāpēc oktobra sākums tradicionālā kalendāra skatījumā jau var būt veļu laika sākums.
Tomēr visā Latvijā nebija viena noteikta veļu laika perioda. Dažviet par to uzskatīja laiku no Miķeļiem līdz Mārtiņiem, 10. novembrim, citviet veļu laiks bija īsāks. Folkloras materiālos sastopams arī konkrēts periods no 29. septembra līdz 28. oktobrim.
Tātad Miķeļi ir viens no nozīmīgākajiem veļu laika sākuma punktiem, taču nevar runāt par vienu visā Latvijā stingri noteiktu periodu.
Kas ir veļi?
Latviešu tradicionālajos priekšstatos veļi ir mirušo cilvēku gari. Tika uzskatīts, ka noteiktā rudens laikā aizgājušie var atgriezties pie savas agrākās dzīvesvietas un tuviniekiem.
Veļu laiks dažādos Latvijas novados tika saukts arī citādi. Folkloras materiālos sastopami tādi nosaukumi kā Dievaiņu laiks jeb Dievaines, garu laiks, iļģu laiks, tēvu dienas, zemlika, paminkas, gariņu laiks un vecļaužu dienas.
Šie nosaukumi nav tikai dažādi viena un tā paša kalendāra datuma apzīmējumi – tie atspoguļo arī vietējo tradīciju daudzveidību.
Attēls: tava-pasaule.lv / Veļu laiks latviešu tradīcijās saistījās ar aizgājušo pieminēšanu, veļu mielastiem un dažādiem ticējumiem.
Ko darīja veļu laikā?
Veļu laiks nebija laiks, kad katru vakaru veļiem klāja galdu. Noteiktās dienās vai vakaros dažviet rīkoja īpašus veļu mielastus, kuros gatavoja ēdienu un dzērienu aizgājušo piemiņai.
Mielasta laiks dažādās vietās bija atšķirīgs. Piemēram, Garozā veļu mielošana notikusi naktī no 1. uz 2. novembri, Ērgļos – Simjūda vakarā, 28. oktobrī, bet Nīgrandē nakti no 1. uz 2. novembri sauca par iļģu nakti.
Mielastam izmantoja rudenī novākto ražu un citus saimniecībā pieejamus ēdienus. Ēdienu un dzērienu varēja novietot mājā, rijā vai citā īpaši izvēlētā vietā.
Simjūda dienas aprakstos sastopama arī “veco barošana” – mielasts, kas saistīts ar aizgājušo pieminēšanu un pēc kura veļus simboliski pavadīja prom.
Kā veļus aicināja uz mielastu?
Dažos folkloras pierakstos aprakstīts, ka saimnieks ar degošu skalu devās aicināt mirušos uz mielastu. Tika saukti aizgājušo vārdi un viņus aicināja nākt ēst un dzert.
Pēc mielasta veļus simboliski pavadīja prom. Atsevišķos nostāstos minēta arī skaļa troksņošana, ar kuru veļus dzina projām.
Arī šeit paražas nebija vienādas visā Latvijā – atšķīrās gan mielasta norise, gan veids, kā aizgājušie tika aicināti un pavadīti.
Ko nedrīkstēja darīt veļu laikā?
Veļu laiks nenozīmēja, ka visi rudens darbi bija jāpārtrauc. Tomēr folkloras materiālos sastopami dažādi ticējumi par darbiem, kurus noteiktos vakaros vai dienās nevajadzēja darīt.
Piemēram, dažviet ticēja, ka:
- pēc saules rieta nedrīkst lauzt skalus;
- ceturtdienas vakarā nedrīkst vērpt;
- sestdienas vakarā nedrīkst dzēst ogles;
- uguni nedrīkst kurināt pēc pusnakts;
- četrās otrdienās pēc Miķeļiem dažviet darbus neveica.
Šiem aizliegumiem bija savi skaidrojumi. Piemēram, par ceturtdienas vakara vērpšanu ticēja, ka tā var traucēt mirušo mieram, savukārt sestdienas vakarā ogles nedzēsa, lai mirušajiem “neklātos grūti”. Par uguns kurināšanu pēc pusnakts bija ticējumi, ka tā var piesaistīt nelaimi.
Savukārt četrām otrdienām pēc Miķeļiem dažviet bija īpašs aizliegums strādāt, jo ticēja, ka tiem, kuri šajos vakaros strādā, var uzmesties tā sauktās “veļu utis”.
Folkloras materiālos sastopamas arī ziņas par periodiem, kad noteiktus darbus vispār neveica, piemēram, nekūla labību. Tas vēlreiz parāda, ka veļu laika paražas bija atkarīgas no konkrētās vietas un tradīcijas.
Kā vēl sauca veļu laiku?
Latviešu folkloras materiālos sastopami vairāki nosaukumi, kas saistīti ar šo rudens periodu:
- veļu laiks;
- Dievaiņu laiks jeb Dievaines;
- garu laiks;
- iļģu laiks;
- tēvu dienas;
- zemlika;
- paminkas;
- gariņu laiks;
- vecļaužu dienas.
Nosaukumi dažādos novados un avotos atšķiras, tāpat kā pats veļu laika ilgums un ar to saistītās paražas.
Kad beidzas veļu laiks?
Arī veļu laika beigu datums tradicionālajā kalendārā nav bijis visur vienāds.
Dažās tradīcijās tas beidzās 28. oktobrī, citās veļu laiku saistīja ar periodu līdz Mārtiņiem, 10. novembrim. Tāpēc nav viena datuma, ko varētu nosaukt par visā Latvijā tradicionālo veļu laika beigu dienu.
Tuvojoties Mārtiņiem, tradicionālajā kalendārā arvien vairāk ienāk Mārtiņu laika paražas, un rudens pamazām pāriet ziemas periodā.
Veļu laiks mūsdienās
Mūsdienās veļu laiks ir viens no pazīstamākajiem latviešu tradicionālā kalendāra jēdzieniem. To visbiežāk saista ar aizgājušo pieminēšanu, senču godināšanu un rudens laiku.
Folkloras materiāli rāda, ka senāk nebija vienas visai Latvijai kopīgas veļu laika ceremonijas. Atšķīrās gan laiks, kad veļus pieminēja, gan mielasta norise, gan ticējumi par ikdienas darbiem.
Tāpēc veļu laiku precīzāk var uztvert nevis kā vienu noteiktu rituālu, bet kā dažādu, savstarpēji saistītu rudens tradīciju kopumu. To vieno priekšstats par aizgājušo atcerēšanos un īpašu laiku, kad dzīvo un mirušo pasaule tradicionālajos priekšstatos bija ciešāk saistītas.
Mūsdienu kalendārā veļu laiks visbiežāk tiek saistīts ar oktobri un rudens tumšāko periodu – laiku pēc Miķeļiem, kad lauku darbi pamazām noslēdzas, vakari kļūst garāki un uzmanība vairāk pievēršas mājai, ģimenei un aizgājušo piemiņai.
