11. novembrī Latvijā atzīmē Lāčplēša dienu – piemiņas dienu, kas veltīta Latvijas brīvības cīnītājiem un viņu drosmei, aizstāvot tikko izveidoto valsti. Šajā dienā pie Rīgas pils mūra, Brīvības pieminekļa, kapsētās un māju logos tiek iedegtas svecītes. Taču kāpēc tieši 11. novembris kļuvis par šo piemiņas dienu, kā radies tās nosaukums un kad aizsākās sveču iedegšanas tradīcija?

Autors: Tava-pasaule.lv redakcija
Kāpēc Lāčplēša dienu atzīmē 11. novembrī
Lāčplēša dienas pirmsākumi saistīti ar Latvijas Neatkarības karu. 1918. gada 18. novembrī tika proklamēta Latvijas Republika, taču valsts neatkarība vēl bija jānosargā. Jaunajai valstij nebija ne drošu robežu, ne pilnībā izveidotas armijas, un tās pastāvēšanu apdraudēja vairāki militāri spēki.
1919. gada rudenī Rīgai uzbruka Pāvela Bermonta-Avalova vadītā Rietumu brīvprātīgo armija, kuras sastāvā bija vācu un krievu karavīri. Uzbrukums sākās 8. oktobrī, un Latvijas armija bija spiesta atkāpties no daļas Rīgas. Pilsētas aizstāvēšana kļuva par vienu no izšķirošajiem Latvijas Neatkarības kara notikumiem.
Latvijas armijas pretuzbrukums sākās novembra sākumā. Smagās kaujās izdevās atspiest pretinieka spēkus, un 1919. gada 11. novembrī Rīga tika atbrīvota no bermontiešiem. Latvijas armija atguva kontroli pār Daugavas kreiso krastu, un šī uzvara kļuva par būtisku pavērsienu cīņā par valsts neatkarību.
Tieši par godu uzvarai pār Bermonta karaspēku 11. novembris kļuva par Lāčplēša dienu. Šis datums atgādina, ka Latvijas valsts neatkarība nebija pašsaprotama – par to tika izcīnītas smagas kaujas un atdotas cilvēku dzīvības.

Attēls: tava-pasaule.lv / 11. novembrī, Lāčplēša dienā, iededzam svecītes, pieminot Latvijas brīvības cīnītājus.
Lāčplēša dienas nosaukuma izcelsme
Lāčplēša dienas nosaukums saistīts ar Andreja Pumpura 1888. gadā izdoto eposu “Lāčplēsis”. Tā galvenais varonis ir tautas spēka, drosmes un cīņas par savu zemi simbols.
Eposa noslēgumā Lāčplēsis cīnās ar Melno bruņinieku un abi iekrīt Daugavā. Šis tēls ieguva īpašu simbolisku nozīmi pēc 1919. gada 11. novembra notikumiem. Uzvara pār bermontiešiem Daugavas krastos tika uztverta kā simboliska uzvara pār eposa Melno bruņinieku – iebrucēju, kurš apdraud Latvijas brīvību.
Arī Lāčplēša Kara ordenis, kas tika izveidots Latvijas Neatkarības kara laikā, ieguva nosaukumu par godu eposa varonim. Ordeņa devīze bija “Par Latviju”.
Tādējādi Lāčplēsis no literāra eposa varoņa kļuva par Latvijas brīvības cīnītāju drosmes un varonības simbolu.
Lāčplēša Kara ordenis
Lāčplēša Kara ordenis bija pirmais Latvijas valsts apbalvojums un augstākais militārais ordenis. To piešķīra par īpašu varonību un nopelniem Latvijas Neatkarības kara laikā.
Pirmo reizi ordeni svinīgi pasniedza 1920. gada 11. novembrī Rīgā, Esplanādē. Apbalvojumus pirmajiem 288 karavīriem pasniedza Satversmes sapulces priekšsēdētājs Jānis Čakste. Vēlāk apbalvošana 11. novembrī kļuva par vienu no galvenajiem šīs dienas svinību notikumiem.
Lāčplēša Kara ordenim bija trīs šķiras, un to piešķīra ne tikai Latvijas armijas karavīriem, bet arī bijušajiem latviešu strēlnieku pulku cīnītājiem un ārvalstniekiem, kuri bija palīdzējuši Latvijas Neatkarības karā.
Kopumā tika pasniegtas 2146 visu trīs šķiru ordeņa zīmes. Pēdējo reizi ordeni pasniedza 1928. gada 11. novembrī. Mūsdienās tas vairs netiek piešķirts, jo bija paredzēts par īpašu varonību kaujas apstākļos Latvijas Neatkarības kara laikā.
Svecīšu iedegšanas tradīcijas aizsākumi
Viena no pazīstamākajām Lāčplēša dienas tradīcijām mūsdienās ir svecīšu iedegšana piemiņas vietās un pie Rīgas pils mūra. Taču šīs tradīcijas vēsture ir senāka, nekā varētu šķist.
Latvijas preses ziņas liecina, ka jau 20. gadsimta 30. gadu otrajā pusē Lāčplēša dienā pie Brāļu kapiem tika iedegtas sveces, pieminot kritušos karavīrus.
Savukārt tradīcija iedegt svecītes pie Rīgas pils mūra aizsākās 1988. gada 11. novembrī, kad Atmodas laikā Lāčplēša dienu Latvijā atkal sāka publiski atzīmēt. Todien pie Rīgas pils Svētā Gara torņa tika pacelts Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs, bet vakarā cilvēki pulcējās pie Brīvības pieminekļa un devās uz Daugavmalu, lai noliktu svecītes pie pils mūra.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas šī tradīcija kļuva par vienu no nozīmīgākajiem Lāčplēša dienas simboliem. Mūsdienās svecītes tiek iedegtas ne tikai Rīgā, bet arī citās Latvijas pilsētās un pagastos – pie pieminekļiem, piemiņas vietām, kapsētās un māju logos.
Lāčplēša dienas atzīmēšana mūsdienās
Lāčplēša diena Latvijā ir oficiāla atceres diena. Šajā datumā notiek piemiņas pasākumi, dievkalpojumi, militārās ceremonijas, ziedu nolikšana un svecīšu iedegšana.
Viens no nozīmīgākajiem piemiņas pasākumiem tradicionāli notiek Rīgā pie Rīgas pils, kur cilvēki vakarā pulcējas, lai iedegtu svecītes un godinātu Latvijas brīvības cīnītājus. Piemiņas pasākumi notiek arī citās Latvijas pilsētās un novados.
Lāčplēša diena ir arī iespēja ģimenēs un skolās runāt par Latvijas vēsturi, Neatkarības karu un cilvēkiem, kuri piedalījās valsts aizstāvēšanā. Tā atgādina, ka valsts neatkarība nav tikai vēstures grāmatu ieraksts – tā ir vērtība, kuras nosargāšanā piedalījušās vairākas paaudzes.
Nedēļa starp Lāčplēša dienu 11. novembrī un Latvijas Republikas proklamēšanas gadadienu 18. novembrī tiek dēvēta par Patriotu nedēļu. Šajā laikā īpaši tiek aktualizēta Latvijas vēsture, valstiskuma nozīme un piederība savai zemei.
Lāčplēša dienas svecītes nav tikai skaista rudens vakara tradīcija. Katra no tām simboliski atgādina par cilvēkiem, kuri pirms vairāk nekā simts gadiem cīnījās par iespēju Latvijai būt brīvai. Tāpēc 11. novembrī, iededzot svecīti, mēs pieminam ne tikai vēsturisku uzvaru, bet arī tās cenu un cilvēkus, kuri to izcīnīja.
Izmantotie informācijas avoti
- Nacionālā enciklopēdija.
- Latvijas Nacionālais vēstures muzejs.
- Latvijas Republikas Aizsardzības ministrijas vēsturiskie materiāli.
