Latviešu tautas ticējumos un tradīcijās ir dziļi iesakņojušās idejas par dvēseles ceļojumu pēc nāves. Šis ceļojums ir aprakstīts kā daudzpakāpju process, kas atspoguļo gan dvēseles atvadīšanos no dzīves, gan tās pāreju uz aizsauli. Šeit apskatīsim, kā latviešu tautas tradīcijās ir pieņemts izprast dvēseles ceļojumu un atceres ritus, kas tiek ievēroti noteiktos dienu posmos pēc nāves.
Autors: Jasne Vaskūnaitė, ezotērikas pētniece un rakstniece.
Dvēseles ceļojums pēc nāves
Pirmā diena pēc nāves: atdalīšanās no fiziskā ķermeņa
Pirmajā dienā pēc cilvēka nāves dvēsele tiek uzskatīta par tādu, kas vēl nav pilnībā atvadījusies no fiziskā ķermeņa. Latvijā pastāv ticējums, ka dvēsele kādu laiku vēl uzturas pie ķermeņa, lai uzraudzītu pēcnāves procesus, piemēram, bēres un atvadīšanās ceremonijas. Tādēļ pirmajās dienās ir ierasts atturēties no pārmērīgas skumšanas, bet pievērsties praktiskiem atvadu rituāliem. Tiek veikta bēru sagatavošana, kas simbolizē gan rūpes par mirušo, gan cieņu pret dvēseli, kas vēl ir klātesoša.
Trešā diena pēc nāves: ceļojuma sākums
Bieži vien trešajā dienā notiek bēru ceremonija. Tiek uzskatīts, ka šajā laikā dvēsele sāk savu ceļu uz “viņsauli”. Latvietis tradicionāli uzskata, ka šajā dienā dvēsele atvadās no dzīves vietas, ģimenes un tuviniekiem, lai uzsāktu ceļojumu uz vietu, ko sauc par “veļu valstību”. Šajā dienā ir īpaši svarīgi pieminēt mirušo ar cieņu, atceroties viņa dzīvi un to, ko viņš devis tuviniekiem.
Devītā diena pēc nāves: pirmā piemiņas diena
Devītā diena pēc nāves ir īpašs datums, kad ģimene un draugi sanāk kopā, lai pieminētu aizgājēju. Ir uzskats, ka līdz šim brīdim dvēsele jau atrodas ceļā uz veļu valstību, bet var vēl apciemot tuviniekus sapņos vai caur sajūtām. Piemiņas vakars devītajā dienā tiek uzskatīts par iespēju atvadīties, izsakot pēdējos pateicības vārdus un lūgumus. Šis vakars parasti tiek pavadīts klusumā un lūgšanās.
Četrdesmitā diena pēc nāves: ceļojuma noslēgums
Četrdesmitā diena ir nozīmīga, jo tautas ticējumos tā ir pēdējā diena, kad dvēsele “apmeklē” dzīvo pasauli un galīgi atvadās no saviem tuviniekiem. Latviešu tradīcijās šajā dienā tiek veidots īpašs piemiņas vakars, kur tuvinieki savācas kopā, lai apmainītos ar atmiņām par aizgājēju, un izsaka pateicību par kopīgajiem dzīves mirkļiem. Tiek uzskatīts, ka pēc četrdesmitās dienas dvēsele nonāk galamērķī un ir pilnībā atbrīvota no zemes dzīves saitēm.
Veļu laiks – dvēseles atceres brīdis
Latviešiem ir arī veļu laika tradīcijas, kas iezīmē rudens sezonu un kalendāra laiku, kad dvēseles tiek īpaši pieminētas, neatkarīgi no nāves datuma. Parasti tas ir no oktobra vidus līdz novembrim, kad dvēselēm tiek klāti galdi, aizdegtas sveces un izteikti pateicības vārdi.
Pieminēšanas tradīcijas
Mirušā pieminēšana notiek ne tikai noteiktajās dienās pēc nāves, bet arī turpmāk ikgadējās atceres dienās, īpaši veļu laikā, kā arī mirušā dzimšanas vai vārda dienā. Pieminēšanas rituālos parasti ietilpst sveces dedzināšana, kluss mirklis, lūgšanas vai sarunas ar dvēseli, pateicības izteikšana un aizgājēja darbu un dzīves vērtību pieminēšana.
Šāda pieeja ļauj uzturēt cieņas un pateicības pilnu saikni ar mirušajiem, kas tiek turēti tuvu ģimenes un tautas atmiņā. Tādējādi dvēseles ceļojums pēc nāves ir ne tikai dvēseles pāriešana viņsaulē, bet arī dzīvo atbildība un godbijība pret aizgājējiem, kas turpina būt daļa no dzīves rituma.
