Stāsts par sarkanbaltsarkano karogu

18. novembrī svinam Latvijas dzimšanas dienu: piedalāmies svētku pasākumos, ejam lāpu gājienā un vērojam krāšņu uguņošanu. Šie valsts svētki vieno mūs, rada kopības, piederības, saliedētības sajūtu un liek sirdīs uzvirmot īpašām, patriotiskām noskaņām.

Neatņemams svētku atribūts un simbols ir sarkanbaltsarkanais karogs. Latvijas Republikas Saeima savā Facebook kontā ir ievietojusi aizraujošu un izsmeļošu stāstu par sarkanbaltsarkano karogu no tā pirmsākumiem līdz mūsdienām.



Stāsts par sarkanbaltsarkano karogu

Latvijas valsts karoga stāsts aizsākās senos laikos. Pirmo reizi Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs rakstos minēts Livonijas Atskaņu hronikā, ko ap 1280. gadu pierakstījis kāds nezināms ordeņa bruņinieks.

Stāsts par sarkanbaltsarkano karogu

Atskaņu hronikas tulkotais fragments 19. gadsimta vācu izdevumā:

Kā zemes sargi uz Rīgu steidza
Vēl Cēsu kopa, kā man teica.
Kad kara ziņu dzirdēja,
Viens brālis simtu vīru atveda.
Tie nāca braši, diženi;
Šīs kopas karogs sarkans bij,
Turklāt ar baltu svītru tas,
Pēc cēsinieku parašas.

Sarkanbaltsarkanās kā latviešu krāsas sāka izmantot 19. gadsimta 70. gados.

1870. gads

Latviešu studenti, kas Tērbatā pulcējās ap Ati Kronvaldu, šīs krāsas izmantoja tā saucamajos Tērbatas latvju rakstniecības vakaros.

1873. gads

Sarkanā un baltā krāsa rotā Pirmo vispārējo latviešu dziesmu svētku karogu.

1916. gads

Tikai Pirmā pasaules kara laikā sarkanbaltsarkanais karogs kļuva par simbolu, kas stiprina latviešu tautas nacionālo apziņu. Latviešu strēlnieku pulki to kā vienojošu zīmi izmantoja Ziemassvētku kaujās.

1917. gads

Sarkanbaltsarkano karogu izmanto Pirmajā Latgales latviešu kongresā, kas lika pamatus tādai Latvijai, kādu mēs to pazīstam šodien. Kongresā tika nolemts, ka visu Latvijas novadu latvieši ir viena tauta un tiem jāapvienojas vienā valstī.

Toreiz vienota karoga standarta vēl nebija, un izmantotie karogi atšķīrās gan pēc krāsām, gan proporcijām. Tāpēc uz apspriedi par vienotu karoga izskatu sanāca Mākslas veicināšanas biedrība. Sanāksmē piedalījās Ansis Cīrulis, Jāzeps Grosvalds, Valdemārs Tone, Konrāds Ubāns un citi mākslinieki.

Tika izskatīti vairāki varianti un par pamatu Latvijas valsts karogam nolēma ņemt vienu no Anša Cīruļa veidotajiem metiem. Sapulces dalībnieki vienojās, ka mūsu karogam jābūt sarkanbaltsarkanam proporcijās 2:1:2.

1918. gada 18. novembris

Karogs kļuva par jaundibināmās valsts simbolu, un tas izmantots arī Latvijas Republikas neatkarības proklamēšanas dienā.

Tagadējā Latvijas Nacionālā teātra ēkā Tautas padome pasludināja Latviju par neatkarīgu un demokrātisku republiku un pasludināšanas laikā karogs atradās uz mākslinieka Jāņa Kugas dekorētās zāles skatuves.

Izplatoties ziņai par Latvijas valsts dibināšanu, pie Rīgas ēkām parādījās arvien vairāk sarkanbaltsarkano karogu.

1918. gada 20. novembris “Baltijas ziņas”:

“Ar latvju tautas karogiem vakar bij pušķoti daudzi latviešu iestāžu un privāti nami, godinot ar to ar sludinājumiem pilsētā izzināto brīvās Latvijas demokrātiskās republikas nodibināšanos un Pagaidu Valdības sastādīšanos. Publikā dziļa sajūsma. Tautas karogu vispar ir vēl maz, jo ļoti grūti dabūjama priekš viņiem vajadzīgā drēbe, kuru jau vakar veikalos stipri izpirka.”

Tomēr vēl vairākus gadus pēc valsts dibināšanas Latvijai nebija ne likumā apstiprināta valsts karoga, ne citas valsts simbolikas.

1921. gada 15. jūnijs

Satversmes sapulce – pirmais tautas vēlētais parlaments, pieņem likumu par valsts karogu un ģerboni.

Satversmes sapulces deputāts Marģers Skujenieks savā runā saka: “Valsts karogs ir noteikts sarkans ar baltu svītru tādos apmēros, ka katra sarkana svītra ir divreiz platāka par balto vidējo. Šis karogs mums jau ir nodibinājies, viņš atrodams lietošanā un tādā kārtā šis likums attiecībā uz karogu tikai likumā noteic to, kas jau patiesi ieviests.”




1922. gada 15. februāris

Valsts karoga apraksts nostiprināts arī Satversmē.

Okupācijas gadi

Latvijas karogu nedrīkstēja lietot un par tā izmantošanu vai glabāšanu draudēja kriminālatbildība. Neskatoties uz to, daudzi karogu glabāja kā lielu dārgumu un dažkārt slepus pacēla Latvijas pilsētās, lai atgādinātu, ka Latvija joprojām pastāv.

Sarkanbaltsarkano karogu okupācijas laikā turpināja izmantot Latvijas Republiku pārstāvošais ārlietu dienests. Tas plīvoja arī pie trimdas latviešu mājām.

20. gs. 80. gadi

Sākoties Padomju Savienības sabrukumam, sarkanbaltsarkanais karogs piedzīvoja savu atmodu. Tas kalpoja par neatkarības simbolu. Arvien aktīvāk tas tika izmantots Latvijas neatkarības cīnītāju rīkotajos mītiņos, manifestācijās un citos pasākumos.

Cilvēki paši darināja sarkanbaltsarkanos karogus, jo veikalos tolaik tos iegādāties nevarēja. Veikalos bija pieejams tikai koši sarkans audums un cilvēki lika lietā dažādus paņēmienus, lai audumu pārkrāsotu un iegūtu vajadzīgo karmīnsarkano toni.

1988. gada 11. novembris

Virs Rīgas pils, kas Latvijas neatkarības laikā bija Valsts prezidenta rezidence, notiek emocionāli spēcīga un simboliska sarkanbaltsarkanā karoga pacelšana. Todien krastmalā bija pulcējušies ļaužu pūļi, lai pirmo reizi pēc ilgiem laikiem atkal atzīmētu Lāčplēša dienu.

Pieņemoties spēkā centieniem pēc neatkarības, arvien skaļāk izskanēja vēlme atjaunot sarkanbaltsarkanā karoga statusu, un šo jautājumu skatīja arī Latvijas PSR Augstākā padome.

1990. gada 27. februāris

Valsts karoga statusu sarkanbaltsarkanajam karogam noteica vēl pirms neatkarības atjaunošanas.

1990. gada 4. maijs

Augstākā padome pieņem deklarāciju par Latvijas neatkarības atjaunošanu, ievadot jaunu posmu Latvijas vēsturē.

1993. gada 6. jūlijs

Stājas spēka atjaunotās Satversmes teksts pilnā apjomā, tostarp 4. pants, kur noteikts, ka Latvijas valsts karogs ir sarkans ar baltu svītru.

Detalizēts Latvijas valsts karoga apraksts un tā lietošanas principi šobrīd ietverti Latvijas valsts karoga likumā.

Tāds, lūk, stāsts par mūsu Latvijas karogu. Lai mums visiem skaisti, krāšņi svētki un Latvijai – uzplaukuma pilni turpmākie gadi!

Tava-pasaule.lv / 18.11.2017.




Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *