Par darbu, uzņēmējdarbību un dzīves ceļu

Domā, ka par uzņēmējiem var kļūt tikai izredzētie? Vai, ka prasīt algas pielikumu var tikai neprātīgie? Vai arī, ka, zaudējot algoto darbu, dzīve beidzas un līdz mūža galam būs jāpārtiek no bezdarbnieku pabalsta? Muļķības!

Ja vien Tu neesi no tiem, kas caurus vakarus pavada dīvāna apskāvienos, pukstot par dzīves netaisnību un visās savās nelaimēs vainojot citus, bet tikai ne sevi, tad Tev ir daudz labu iespēju tikt uz zaļa zara. Iespējams, ka iedrošinājumu un motivāciju rīcībai atradīsi arī šajā rakstā, kur pārdomās par darbu, uzņēmējdarbību un dzīves ceļu dalās Ansis Līpenītis – lielākā tiešsaistes dāvanu karšu centra Latvijā FromMe.lv dibinātājs.

Par darbu, uzņēmējdarbību un dzīves ceļu

Raksts būs par roku nolaišanu vs uzņēmību. Sākumā situācijas, kas izraisīja šī raksta tapšanu, tad pārdomas, nobeigumā daži konkrēti priekšlikumi. Vārdi un vietu nosaukumi aizstāti ar izdomātiem, situācijas reālas.



1. epizode

Vakar biju pusdienot vienā restorānā. Pēc skata necils, bet man tur garšo. Kamēr tur biju, vieta bija pilnīgi tukša. Auksti. Vizuāli nepievilcīgi. Briesmīgas dekorācijas. Audio režīms nekāds (no viena punkta). Acīmredzami bēdīga apkalpotāja (šķiet, saimniece). Sekoja apmēram šāds dialogs:

Ansis: Līdz cikiem jūs strādājat vakarā?

Saimniece: Vispār jau līdz 23:00, bet cilvēku jau nav, tāpēc veramies ātrāk. Nu, ja dažreiz kāds atnāk vakarā, tad mēs sēžam un sagaidām, kad iet prom.

A: Kā tā, jūs sakāt, nav cilvēku, kāpēc? (Man tajā brīdī prātā viens cits restorāns, kas gatavo līdzīgu virtuvi, atrodas tajā pašā ielā dažas mājas tālāk un tur parasti ir galdiņu jārezervē)

S: Nu valstī cilvēku taču paliek mazāk. Un tagad ir nesezona, citi taču vispār janvārī un februārī ver restorānus ciet.

A: (neteicu, bet nodomāju) Šajā brīdī man laikam nebūs vērts turpināt sarunu, jo šeit cilvēks ir eksternalizējis problēmu un tālāk to tad var nerisināt, jo, protams, cilvēku valstī paliek mazāk, bet cilvēks nesaprot, ka tam nav nekāds sakars ar to, ka viņam iestāde ir tukša, bet konkurentam pārpildīta.

2. epizode

Runājos ar Daci par to, kā viņai gāja, studējot Turcijā, Stambulā.

Dace: Tur bezmaz katrai ģimenei ir savs uzņēmums, lielāks vai mazāks. Tāpēc, lai arī studijas ir prestižas, tās viņiem nav kritiski nepieciešamas, jo, faktiski, jau no bērnības ir zināms, ka būs vieta, kur strādāt.

Dace: Nerets ir jauna puiša stāsts — aizņēmos no tēva naudu, nopirku 10 aitas, izaudzēju lielākas, pārdevu.

Dace: Viņi tur visi ir kā uzņēmēji.

Ansis: (neteicu, bet nodomāju) Tas man atsauc atmiņā visas senās valstis, kur ir ārkārtīgi daudz mazu bodīšu, veikaliņu, kafejnīciņu — katrs kaut ko šiverējas, funktierējas, darās. Negaida mannu no debesīm, neeksternalizē problēmas, bet ņem atbildību uz saviem pleciem.

3. epizode

Platona Dialogos, Feldhūna piezīmēs, ir minēta viena apmēram šāda epizode: bija laika posms, kad ar likumu bija noteikts, ka pilsoņu kara gadījumā Atēnu pilsonis nedrīkst palikt neitrāls — viņam ir obligāti jāpieslienas vienai vai otrai pusei un jāpiedalās karā.

Protams, tas ir pārāk kardināls paņēmiens, bet doma skaidra — pilsoniskā sabiedrībā pilsoņiem ir jāiesaistās, nevis jāsēž ar klēpī saliktām rokām.

Par darbu, uzņēmējdarbību un dzīves ceļu




Tātad, par ko ir pārdomas?

Mums, cilvēkiem, ir viegli dzīvot komfortā. Komfortā, tas nozīmē — nerisināt savas iekšējās problēmas, nepiedalīties ārēju problēmu risināšanā, bet gausties vai kritizēt par ārējām problēmām.

Tā, protams, ir vieglāk. Pat nevajag piemērus no biznesa pasaules, pietiek kaut vai paskatīties uz riepām makdonaldā un bulciņbodēs. (Offtopic: par šo tēmu iesaku izlasīt K. Zlidņa rakstu, kas vēl nav paspējis).

Arī man ir vieglāk dzīvot komfortā. Piemēram, es kādu noteiktu bērnības situāciju iespaidā joprojām izjūtu lielu diskomfortu, apmeklējot biznesa pasākumus ar lieliem nepazīstamu cilvēku pūļiem, kur vajadzētu “networkot”.

Ir vieglāk palikt komfortā un izvairīties no šādiem pasākumiem, nekā pārkāpt sev pāri un laiku pa laikam uz tiem aiziet, ko es tomēr saņemos un izdaru.

Ir vieglāk dzīvot komfortā un saņemt to algu, kāda nu ir, nekā saņemties, mest kaunu un bailes pie malas un iet runāt par algas pielikumu.

Ir vieglāk dzīvot komfortā un aizbraukt strādāt uz Norvēģiju, nekā iet cauri dubļiem (sākumā), lai attīstītu savu mazo individuālo uzņēmējdarbību šeit.

Ir vieglāk dzīvot komfortā, kritizēt vadību un savu darbu, nekā ieskatīties acīs bailēm, uzņemties atbildību par savu dzīvi, uzrakstīt atlūgumu un beidzot savu talantu un hobiju padarīt par (sākumā) mazo biznesu.

Ir vieglāk vainot valsts demogrāfiju, sliktos ceļus un negodīgos politiķus un turpināt dzīvot, kā dzīvojam, nevis uzņemties atbildību par savu dzīvi, ieskatīties acīs savām bailēm, savām paša nepilnībām un traumām, atzīt, ka esam piespieduši sevi aizmirst savus sapņus, nedomāt par tiem, atzīt, ka mēs varam ietekmēt savu un pēc tam arī citu dzīves uz labu, ja uzņemamies atbildību paši! Ir tik nenormāli grūti internalizēt atbildību!

Šodien domāju vai man vispār vajadzētu šo rakstu rakstīt. Jā, no vienas puses, tas tāds kārtējais blahblah yadayada “tu esi slikts, pareizi ir darīt šitā” raksts vien sanāk. Bet, no otras puses, es iedomājos, varbūt kādam tas tomēr var kalpot par wake up call, par konfrontāciju ar realitāti. Un, ja vismaz vienam cilvēkam tas palīdzēs uzņemties atbildību par savu dzīvi — tad būs bijusi jēga no šīm rindām. Daudz tādu rakstu ir bijis un būs. Bet varbūt tieši šis konkrētais uzrunās kādu.

Tad ko darīt?

1. Sāc ar to, ka atrodi sevī ar ko Tu neesi mierā. Par ko esi diskomfortā? Kas nepatīk?

2. Noraksturo sev — kas ir visi iemesli šai situācijai? Protams, ka sāksi ar ārējiem, jo tā pierasts, tā ir vieglāk. Bet tad met tiem mieru un ieskaties sevī. Ko Tu pats neesi izdarījis kā vajag vai vispār nekad neesi izdarījis situācijas uzlabošanas labā? Ko esi izdarījis nepareizi?

3. Ja būsi pietiekami godīgs pret sevi, tad spēsi atbildēt arī uz trešo jautājumu — kas man tagad ir jādara? Lielākais pretspēks šajā brīdī būs bailes! Daudz baiļu! Ko citi teiks! Ko citi padomās! Kā tas izskatīsies! Kā es dzīvošu! Ja nu notiks tas vai šitas! Ja nu man nesanāks! Ja nu mani izsmies!

Ja iedziļināsies šajos apgalvojumos, tie visi parasti ir divās grupās —
a) bail, ka nesanāks
b) bail no tā, ko citi padomās.

Tagad, pirmais, par “nesanāks”. Visbiežāk dzīvē ir tā — ja kaut kas nesanāk, tad pēc brīža sanāk kas cits. Un piedevām būsi ieguvis pieredzi, pacēlis savu pašvērtējumu un savu izpratni par to, uz ko esi spējīgs.

Otrais, ko citi padomās. Klau, tie citi ir tieši tādi paši — baidās, ko citi padomās. Un pēc 100 gadiem neviena no tiem citiem nebūs. Visi būs zem zemes, sapuvuši, un, ja tici Dievam — dvēseles kur nu kuram. Bet 100 punkti, viņi par Tevi vairs nedomās.

Un arī tagad — lielākoties, viņi par Tevi nedomā. Katrs domā vairāk par sevi, nevis citiem. Tu neesi pasaules centrs.

Un vēl — veiksmi un neveiksmi vienmēr pavadīs naidīgi, skaudīgi un izsmiekla pilni skatieni. Ir vienalga — Tev veicas vai neveicas — abos gadījumos to pavadīs šie skatieni. Tāpēc, iemācies pilnīgu vienaldzību pret to, ko padomās citi. Tev svarīgāk ir tas, ko padomās Dievs vai, ja esi neticīgs — iedomājies, ko padomātu Tavs tēvs vai māte, vai vīrs vai sieva. Ar to pietiek. Citus atstāj mierā! Labs visiem nebūsi nekad!

Izņemot — labs visiem būsi tad, ja ne no viena neko neprasīsi, nekad nevienam neko nepārmetīsi, nepiedāvāsi, izdarīsi visu, ko citi prasa uzreiz un perfektā kvalitātē. Ironiski, ne?

4. Dari! Vienkārši ņem un dari! Lec nezināmajā.

Man nāk prātā divi piemēri par “Ņem un dari” no manu paziņu dzīves. Atgādinu, vārdi ir mainīti.

1. Ieva ilgstoši žēlojās par nepietiekamiem ienākumiem. Strādā vidēja izmēra uzņēmumā. Pēc gada žēlošanās Ieva saņēmās un paprasīja divas reizes lielāku algu. Un saņēma. Mīļie cilvēki, šis ir ekstrēms, bet reāls piemērs! Lūdzu, nepielietojiet to pret darba devējiem, kuri ir tādā situācijā, ka uzņēmums vienkārši nav spējīgs būtiski palielināt algas. Bet jūs neticēsiet, cik daudzos uzņēmumos darba devējs mierīgi varētu, nepamirkšķinot aci, palielināt algu par 20 un 30% un to izdarītu uzreiz pēc pirmā pieprasījuma. Vajag tikai paprasīt!

2. Edgars ilgstoši bija nemierā ar savu vadītāju un kolektīvu. Cepšanās ilga apmēram gadu! Pēc šī gada, Edgars iesniedza atlūgumu un savu hobiju pārvērta par pašnodarbinātā biznesu. Jāatzīst, veiksmīgi, jo šo darbu viņš dara ar degsmi un, kā zināms, kur ir degsme, tur seko veiksmīgi rezultāti.

Nobeigumā, daži iespējamie rīcības scenāriji.

Alga pārāk maza? Prasi pielikumu.

Darbs nepatīk? Maini.

Hobijs patīk vairāk kā darbs? Padari to par pašnodarbinātā mazo biznesu.

Nav naudas biznesa uzsākšanai? Skaties uz biznesa inkubatoriem, kas tikko sākuši strādāt. LIAA lapā ir labs naudas resursu ieguves iespēju apkopojums jauniem biznesiem.

Nav zināšanu biznesa uzsākšanai? Atrodi mentoru. Pieredzējuši uzņēmēji ļoti reti atteiks cilvēkam, kas prasa padomu.

Nepatīk riepa? Sporto + seko līdzi tam, ko un cik daudz ēd 🙂

No sirds novēlu, lai izdodas internalizēt un atrisināt problēmas, uzlabot savu dzīves kvalitāti un rezultātus! Jārēķinās, ka, ļoti iespējams, ceļš, īpaši sākumā, vedīs caur ēršķiem, dubļiem un tuksnesi. Bet tas būs neiedomājamas personīgās izaugsmes ceļš, kas labākajā gadījumā radīs lieliskus ārējus un iekšējus rezultātus, bet jebkurā gadījumā — iekšējos rezultātus.

Valstī vajag vairāk uzņēmēju! Ar šo rakstu aicinu ikvienu apsvērt iespēju no algota darbinieka kļūt par uzņēmēju. Ne visiem tas jāizdara, bet katram būtu vērts to apsvērt un krietni vairāk cilvēkiem — izdarīt!

Gandrīz ikviens var kļūt par uzņēmēju, ja savu hobiju, aizraušanos, talantus sāk pārvērst par preci vai pakalpojumu.

Raksta oriģināls: medium.com /Ansis Līpenītis



SAISTĪTIE RAKSTI:
Laika zagļu TOPs 6 personiskās efektivitātes likumi
R. Šarmas padomi pozitīvai dzīvei Kā mainīt dzīvi 1 mēneša laikā
Panākumu gūšana: Bobs Pārsons Braiens Treisijs. 10 mērķu metode





Viens komentārs
  1. 20/02/2017

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *